Īvandes pagasts

EDUARDS  BERKLAVS

Dzimis 1914. gada 15. jūnijā, miris 2004. gada 25. novembrī. Bija Latvijas PSR un Latvijas Republikas valstsvīrs, kas 1950. gados bija viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem, bet 1980. un 1990. gados redzams Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvis – viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs.

Biogrāfija

Dzimis īsi pirms Pirmā Pasaules kara sākuma Īvandes pagasta “Birzniekos” (šobrīd mājas atrodas Kurmāles pagasta teritorijā Īvandes pagasta pierobežā) lauku amatnieka ģimenē. Mācījās Ķimales sešklasīgajā skolā, pēc tam strādāja par mācekli Kuldīgas tipogrāfijā, vakaros mācījās Kuldīgas Valsts ģimnāzijā. Strādāja Kuldīgas avīzē “Kurzemnieks”, bija sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas biedrs. Pēc Ulmaņa apvērsuma pazaudēja darbu un iesaistījās komunistiskās pagrīdes grupā. Kādu laiku viņš strādāja dažādus gadījuma darbus fabrikā “Vulkāns”, ceļu būvē, mežizstrādē. 1935. gadā E. Berklavs pārcēlās uz dzīvi Rīgā, sāka darbu elektromehāniskajā darbnīcā, bet vakaros turpināja mācības Amatniecības vidusskolā, turpināja darboties kā burtlicis komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā “Spartaks”. Par pagrīdes darbību viņš tika arestēts, sodu izcieta Rīgas Centrālcietumā, vēlāk tika norīkots spaidu darbos Kalnciema akmeņlauztuvēs.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā strādāja LPSR komjaunatnes centrālkomitejā un komunistiskās partijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejā. Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanās armijas rindās, sākumā kā ierindnieks, vēlāk ieguva virsnieka pakāpi. Kara beigās Indriķa Pinkša vietā tika iecelts par Latvijas PSR komjaunatnes sekretāru. No 1948. līdz 1951. gadam mācījās augstākajā partijas skolā Maskavā.^[

Pēc tam strauji kāpa pa karjeras kāpnēm Latvijas Komunistiskajā partijā (līdz pat LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka amatam). Uzskatot PSRS nacionālo politiku par bīstamu latviešu nācijas interesēm, piecdesmito gadu otrajā pusē, izmantojot savu stāvokli padomju varas struktūrās, Berklavs kļuva par vienu no nacionālkomunistu kustības (sauktu arī par berklaviešiem) līderiem un galvenajiem oponentiem PSRS nacionālajai politikai Latvijā, kas pēc Berklava domām bija vērsta uz Latvijas rusifikāciju. Lai gan Vilis Lācis Berklavu bija iecerējis par savu pēcteci LPSR MP priekšsēdētāja amatā, šī kustība 1959. gadā tika sagrauta un Eduards Berklavs tika izsūtīts uz Vladimiru Krievijā.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Berklavs strādāja Rīgas elektromašīnu rūpnīcā un kļuva par Latvijā aktīvas pretpadomju disidentu grupas vadītāju. 1971. gadā organizēja “17 latviešu komunistu vēstules“ publicēšanu pasaules masu medijos, protestējot pret politiku, kura “nodara lielu ļaunumu komunistiskajai kustībai, marksismam-ļeņinismam”, kas radīja plašu rezonansi ne tikai trimdas latviešu aprindās un ārzemju presē, bet atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Rakstīja vēstules latviešu kultūras darbiniekiem, aicinot “nedarīt neko tādu, kas dara ļaunu mūsu tautai”. VDK gatavoja tiesas procesu pret E. Berklavu, veica pratināšanas un sacerēja četru sējumu lietu, tomēr 1980. gadu sākumā Pārbūves procesu dēļ lietu pārtrauca.

Sākoties latviešu tautas trešajai Atmodai Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Tika ievēlēts Augstākajā padomē un 5. Saeimā. Deviņdesmito gadu vidū, veselības problēmu un vilšanās partijas biedros nomākts, Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, bet nezaudēja interesi par to līdz pat savam nāves brīdim 2004. gada novembrī. Eduards Berklavs bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica biedrs.

Par Eduarda Berklava dzīvi un politiskajiem uzskatiem 2007. gadā uzņemta dokumentālā filma “Berklavisms”.

Eduards Berklavs apbalvots ar: Sarkanā Karoga ordeni (01.1942.) , 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, 1995. gadā ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 2000. gadā ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Eduarda Berklava 100. dzimšanas dienā, 2014.gada 15.jūnijā, viņa dzimtajā Īvandes pagastā notika atceres stunda.

Edgara Ziņģes un Nacionālās apvienības Liepājas nodaļas jauniešu muzikālie priekšnesumi, pasākuma vadītājas Mairas Brūderes piemeklētās dzejas rindas, atmiņas par E.Berklavu bija pirmais plašākais pasākums novadnieka piemiņai. Saeimas deputātam, Nacionālās apvienības (NA) biedram Gaidim Bērziņam bijusi ne viena vien tikšanās ar E.Berklavu jau Atmodas sākumā. Viņš atcerējās 1987. gadu, kad radās idejas par organizācijas dibināšanu. Atgādināja 1989. gada 25. marta piemiņas pasākumu Rīgā, Brāļu kapos, tad gājiena priekšgalā Latvijas karogu nesa E.Berklavs. Visbeidzot, ka izpildīts E.Berklava vēlējums, lai nacionālie spēki apvienotos – tas nu izdarīts.

 Informācijas avots – Vikipedia un Nacionālās apvienības laikraksts „No Īvandes-Latvijas vēsturē”

MĀRTIŅŠ  KALNDRUVA

Rakstnieks Mārtiņš Kalndruva (dzimtais uzvārds Krīgers) dzimis 1916.gada 9.novembrī Īvandes pagasta “Pladu” mājās. Lielāko mūža daļu dzīvojis Ventspilī. Miris 1992.gadā. Stāstu, pasaku, dzejoļu autors. Savā daiļradē silti un ar mīlestību daudz pieminējis dzimto pusi Īvandi.

1916.gada 9.novembrī Īvandes pagasta ”Pladu” mājās muižas kalpu ģimenē piedzima ceturtais bērns, dēls Mārtiņš Krīgers. Pieticīgos apstākļos dzīvojot ciešā sasaistē ar dabu Mārtiņā raisās iztēle.

• ”Es savās mazajās dienās reti garlaikojos. Daba, mana bagātā otrā māte, allaž bija nomodā, lai man netrūktu jauku brīnumu.”

Pieaugot viņš atklāj sevi spējas iztēloto un piedzīvoto atainot vārdos un rakstos. Savus gara darbus viņš paraksta kā Mārtiņš Kalndruva. Pēc izglītības iegūšanas Mārtiņš lielāko dzīves daļu strādā un dzīvo Ventspilī, bet nekad viņš neaizmirst dzimto pusi.

• ”Ja es būtu milzis, tad varētu sacīt, ka ar vienu kāju stāvu savā dzimtajā Kuldīgas pusē, ar otru- Ventspilī. Abas šīs vietas man ļoti mīļas un tuvas.”

Pirmā grāmata pie lasītājiem nonāk 1958.gadā. Raksniekam izdotas 16 stāstu, pasaku un dzejoļu grāmatas – ”Nemierīgais cilvēks”, ”Gravā pogoja lakstīgala”, ”Cilvēka sirds”, ”Tīrumā”, ”Es, mans draugs un Mings”, ”Tepat visapkārt”, ”Mazā birztala”, ”Avots”, ”Kursas stāsti”, ”Vējš pakar kokli”, ”Uz tās pašas zemes”, ”Pasakas”, ”Pēdas gar krastu”(divas grāmatas) , ”Atvasaras gaisma”, ”Vencpils vējš”. Mārtiņš Kalndruva no angļu valodas tulkojis divus Čārlza Dikensa romānus – ”Pikvika kluba piezīmes” un  ”Dombijs un dēls”. Atmiņu grāmatās ”Pēdas gar krastu” atainota dzīve dzimtajā Īvandes pagastā.

Viņš ir izcils tēlojumu autors, kurš ar vārdiem glezno savu stāstījumu, un liek lasītājam gara acīm uzburt aprakstīto.

• ”Ja tev, draugs, lēnīgā oktobra dienā gadījies staigāt pa dārzu, kur kokus un krūmus ar savām neskaitāmajām otām un smidzinātājiem sācis apstrādāt lielais krāsu burvis rudens, tad tu droši vien būsi sastapies ar atvasaras sauli un iepazinis tās brīnišķīgās īpašības. Tu, sacīsim, ej pa zālainu, līkumotu taciņu, kas jau apbirusi kritušām lapām, un esi priecīgs par gaismu, ko izstaro nodzeltējušie zari, jo saule šai brīdī nespīd. Viņa, kā tas rudenī it bieži notiek, ir iegulusi rāma mākonāja aizkaros un, liekas, netiek no tiem ārā.  Tas ir viens no tiem rāmajiem rudens mākoņu aizkariem, kas mazliet atgādina nekustīgu, gabalainu arumu, kur lemeši ik pa brīdim uzmetuši augšup gan iezilganu sudrabu, gan rūsas putekļiem apkaisītu zeltu, gan gaisīgu, gandrīz netveramu mēļumu, kas sauc atmiņā sila ziedus.” (”Stāsts par atvasaras sauli”, 1958.)

Rakstnieks miris 1992.gadā. 1996.gada 9.novembrī Īvandes muižas parkā novadniekam atklāts piemiņas akmens.

2016.gadā, Mārtiņa Kalndruvas simtgadē, biedrība ”Kursas raksti” Mārītes Milzeres vadībā veica plašu darbu biogrāfijas un daiļrades izpētē un izveidoja pastāvīgu ekspozīciju, kura atrodas Īvandes bibliotēkā. Par savējo viņu sauc arī ventspilnieki. Daudz informācijas apkopojusi Ventspils Galvenā bibliotēka.

Informācija arī bibliotēkas vadītājas Guntas Zingbergas sagatavotajā prezentācijā :

• Mārtiņš Kalndruva