“Dzīve mūs kā akas vinda – uz augšu ceļ un lejā nes;
Pa reizei šampanieti dzeram, bet dažreiz rūgtas vērmeles ….”
Ar šīm Tālivalža Kalnenieka dzejas rindām ir izteikta viņa paša mūža būtība.
Par savu dzīvi viņš sarakstījis atmiņu krājumu, ar kuru 13.oktobrī varēja iepazīties Īvandes bibliotēkas rīkotajā pasākumā.
_______________________________________________________________________
Šogad īvandnieks Tālivaldis Kalnenieks nosvinēja 80.dzimšanas dienu. 2010.gadā uzrakstījis savas dzīves atmiņas. Vienīgais eksemplārs rokrakstā līdz šim glabājies ģimenē, jo tas bija domāts tikai kā dzimtas vēstures liecība. Taču nesen Tālivaldis izlēma, ka varētu ar dzīves gaitās pieredzēto padalīties plašāk.
Bibliotēkas vadītāja Gunta Zingberga rokrakstu pārrakstīja, un tagad atmiņu krājums glabājas arī Īvandes bibliotēkā.
Tāļa dzīve tiešām bijusi raiba kā lielai daļai pirms kara dzimušiem cilvēkiem. Bērnībā Piltenes pusē piedzīvoti gan bezrūpīgi, gan skarbi un trūkuma nomākti brīži. 7 gadu vecumā zaudējis tēvu, un skarbajos kara beigu gados ģimenē palika māte ar 4 maziem bērniem. Jaunekļa gados, redzot padomju varas nodarīto netaisnību, Tālis iesaistījās pretpadomju grupā. 1954.gadā tiek arestēts un sodīts ar izsūtījumu uz 2 gadiem Vjatlagas nometnēs. Lasot aprakstu par Sibīrijā pagājušo laiku var tikai izteikt apbrīnu, cik cilvēks spēj izturēt.
-
“Daudzreiz esmu teicis, ka savā dzīves laikā neesmu ēdis maizi, un tā ir taisnība. Es to izsūkāju kā visgardāko šokolādes konfekti, pa mazai kripatiņai. Ielieku to kabatā, domāju pataupīšu pusdienām. bet roka lien kabatā un pa mazai kripatiņai maizīte noplok līdz nava vairs nekā. Daudz ko savas dzīves laikā esmu iemācījies. Zinu, kā ir, kad nav vispār nekā, pazīstu maizes garšu un, ko nozīmē cilvēkam brīve un nebrīve. Jūs, kas neesat izbaudījuši badu, nezināt, kāda bagātība ir maize, un bieži pret maizi izturaties vieglprātīgi, jo nezināt tās īsto vērtību. Kad vairs nav maizes, tad vispār nav nekas. Arī cilvēka vairs nav.”
No Sibīrijas atgriežoties dzimtajā pusē cilvēks vairs nav vēlams, jo bijis tautas ienaidnieks. Tāli pieņēmusi Krīgeru ģimene Īvandes pagasta “Pladās”, un tā kopš 1956.gada Tālivaldis kļuvis par īvandnieku.
Darbs Īvandes ķieģeļu ceplī, kolhozu laiki un pāri visam mūža arods – elektriķis. Tālivaldis stāsta, ka neaizmirstami brīži piedzīvoti, kad kādās mājās pirmo reizi iedegusies elektriskā gaisma. Viņš pats par šajā darbā nostrādāto saka :
-
“Biju otrais aiz Ļeņina. Ļeņins sacīja – Komunisms ir Padomju vara plus visas zemes elektrifikācija. Padomju varu nodibināja viņš, es, savukārt, elektrificēju Padomju zemi. Otrais esmu bijis arī aiz ārsta. Kad cilvēkam paliek grūti kustēties, tad sauc ārstu. Kad pārstāj kustēties kāda elektroierīce, tad sauca mani. … Tā diena, kad iekļuvu elektriķos, bija mana zvaigžņu diena. Tas ir darbs, kuru esmu darījis ar mīlestību un pieprotu…..”
Tālivaldis, neskatoties uz solīdo gadu skaitli, ir ļoti rosīgs, ar gaišu prātu apveltīts cilvēks. Prezentācijas pasākumā viņam tika uzdāvināts jauns bloknots, kur ierakstīt vēl kādas atmiņas vai dzejoļus, kuros arī viņš lieliski prot izteikt savas domas un jūtas.
