ĪVANDES PAGASTS UN MUIŽA
Īvande kā viens no Livonijas valsts senās Bandavas kuršu ciemiem pirmo reizi rakstos minēts jau 13.gs. – 1253.gadā līgumā starp vāciem par kuršu novada sadali.
16.gs. Kurzemes hercogistes pirmsākumos, apvienojot senos kuršu ciemus- Īvandi, Edzes, Poses, Ķēvali, izveidojas Lielīvandes muiža. 1547.gadā pirmais Kurzemes hercogistes hercogs Gothards Ketlers Lielīvandi pārdeva savam kreditoram, kura pēcnācēji to pārdeva tālāk. Tā īpašnieki mainījās līdz pat 19.gs. beigām.
Vecākā Lielīvandes muižas pils celta 18.gs. sākumā. Šajā ēkā saglabājušās 18.gs. beigu kāpņu margas ar rotājumiem un iekšdurvju vērtnes.
1853.gadā Lielīvandi nopirka barons Heikings un 1860.gadā viņa valdīšanas laikā uzcelta Lielīvandes muižas jaunā pils ar kolonnām parka pusē. Muižas arhitektūru veido arī saimniecības ēkas, grupētas stingrā simetrijā. Klēts un staļļi celti priekšējā pagalma abās malās. No kādreizējām septiņām ēkām, kas veidoja muižas ansambli, palikušas četras. Jaunā pils kalpojusi vācu un latviešu vajadzībām vairāk kā 150 gadus.
Blakus pilij ierīkots parks ar dīķu sistēmu 6,9 ha platībā. Parks veidots austrumos un ziemeļos no centrālās ēkas. Tajā aug daudz vietējo kļavu, melnalkšņu, bērzu, ozolu, liepu, gobu, kā arī retāku sugu koki. Parkam pāri majestātiski slejas Baltijā lielākā Eiropas baltegle, tās garums 41 m, stumbra apkārtmērs 4,77 m, diametrs 152 cm (2022.gada mērījumi). Savulaik šeit auga arī daži dižkoki – dižskabārdis, kura apkārtmērs bija 2,8 m un ozols ar tādu dobumu, kurā varēja ielīst pāris bērnu. Laiks darījis savu, un parkā vairs nav ne ozola, ne dižskabārža.
Īvandes pagastam secen nav gājis 1905.gads, kad 12.decembrī tiek dedzināta Lielīvandes pils. Īvandnieki nav klausījuši aicinājumam pili nepostīt, bet ņēmuši dažādas mantas, sagriezuši pēļus un tā purinājuši, ka koki alejā vēl ilgi bijuši pilni spalvām. Kad pils sākusi degt, 60 bruņoti vīri stāvējuši ap liesmām un tikai muižas kalpotājiem ļāvuši glābt savu mantu. Ugunsgrēka laikā gājuši bojā daudz dokumentu, tāpēc arī vēsturiskās ziņas par Īvandi ir tik skopas.
Edgara Heikinga valdīšanas laikā 1913.gadā Lielīvandes pili atjaunoja klasicisma stilā un veica plašus, tiem laikiem modernus labiekārtošanas darbus arhitekta Teodora Osten-Seka vadībā. Ierīkota centrālapkure un ūdensvads par 6833 rubļiem, apstiprināts plāns elektrības ievilkšanai. Pēc nacionalizācijas pils centrālapkures iekārtas pārdotas tūku fabrikai Kuldīgā. Labiekārtošanas darbus nebija lemts pabeigt, jo divdesmitajos gados zemes reformas laikā barons Heikings ar dēlu aizbraukuši uz Vāciju, bet barona māsas apmetušās Kuldīgā Kalna ielā 17, kur vēlāk arī mirušas. Agrārās reformas rezultātā Heikingu dzimtai piederošo Lielīvandes muižu ar tai piekrītošām Vecmuižas, Edzes pusmuižām un Īvandes mācītājmuižu sadalīja 71 vienībā 1246 ha kopplatībā. Mazīvandes muižu ar Apūzes pusmuižu sadalīja 23 vienībās 413 ha kopplatībā, Tadaižu muižu sadalīja 20 vienībās 354 ha kopplatībā.
Pēc pirmā pasaules kara Latvijas neatkarības gados pilī atradās Tautas nams, lauksaimniecības biedrība „Vārpa”, pagasta valde. Pēc muižnieku aiziešanas pils atbrīvojusies, un 1938.gadā tajā izvietojās Īvandes sešklasīgā pamatskola, kuras pirmais izlaidums bija 1939.gada 29.maijā. Līdz 1938.gadam mācības notika vecajā skolas ēkā blakus „Garaušu” mājām. 1940./41.mācību gadā skolu pārdēvēja par Īvandes pagasta nepilno vidusskolu, kurā mācījās 150 skolēnu un strādāja 5 skolotāji direktora Jāņa Šetlera vadībā.
Pēc skaitīšanas datiem 1937.gadā pagastā bijuši 1153 iedzīvotāji un 78,1 kvadrātkilometru platība, pagastā ietilpusi arī bijusī Deksnes muiža. Darbojušies dažādi rūpniecības, lauksaimniecības uzņēmumi, vairākas biedrības un organizācijas: Īvandes ūdensdzirnavas; E.Zvaigznes ķieģeļnīca Apūzēs, kas darbojās līdz 60iem gadiem; pienotava; vilnas apstrādes uzņēmums, 4 galdnieku darbnīcas un 5 kalēju darbnīcas; lauksaimniecības sabiedrības Saule un Vārpa; piensaimnieku sabiedrība; 83 vecsaimniecības un 129 jaunsaimniecības, kurām piederējušas 3 pārvadājamās tvaika kuļmašīnas, 5 kartupeļu rokamās mašīnas, 253 spīļarkli, 52 zirga grābekļi, 184 separatori, 68 vienzirga, 129 divzirgu arkli utt. darbojās arī aizsargu nodaļa, mazpulks, bibliotēkas biedrība, dāmu komiteja.
1940.gadā pagasts pārdēvēts par Kursas ciemu. 1940.gadā padomju varai netrūka piekritēju arī Īvandē, jo ne jau visiem bija labi klājies, un ne vienu vien bija pārņēmušas komunisma idejas. 13.jūlijā Īvandē noticis mītiņš. Ievēlēts pirmais pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs, parādījās pirmie komjaunieši. Nodibinājās lauku strādnieku arodbiedrība ar apmēram 60 biedriem. Pirmie padomju varas upuri bija 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizvestie 23 īvandnieki no 8 lauku mājām.
Ienākot vāciešiem, savukārt, sākās izrēķināšanās ar padomju aktīvistiem. Vācu okupācijas laikā muižā iekārtota lazerete. Pils ārpusē stāvēja lieli armijas katli, kur ievainotajiem gatavoja ēdienu. Pārtiku ar pajūgiem veda no Kuldīgas. Īvandnieku pienākums bija tīrīt ceļu. Vācieši nodarbinājuši arī krievu karagūstekņus.
Pēckara gados pagastā turpināja skanēt šāvieni, jo ne visi īvandnieki gribēja samierināties ar padomju varu. Latvieši apšāva cits citu, bojā gāja vairāki desmiti cilvēku. Bet 1949.gadā uz Sibīriju aizsūtīja ap 60 īvandnieku no 20 mājām. Pirms tam – 1948.gadā Īvandes pagastā nodibināja pirmo kolhozu Kuldīgas apriņķī- „Cīņa”. Kolektīvās saimniecības jeb kolhozu laiki pastāvēja pusi gadsimta līdz 1998.gadam.
1977.gadā teritoriju reformas rezultātā Īvandes pagastu pievienoja Ēdoles pagastam, līdz ar to beidza pastāvēt gan vietējā pagasta valde, gan skola, gan bibliotēka. Muižu pārņēma Kuldīgas rajona sporta skola.
Pēc Latvijas otrās neatkarības atjaunošanas Īvandes pagasts vēsturiski atdzima 1992.gadā, kad to atkal atdalīja no Ēdoles pagasta.
1996.gadā Īvandes pašvaldība Īvandes muižu atguva savā īpašumā, ko līdz 2014.gadam apsaimniekoja pašvaldības uzņēmums SIA „Īvandes muiža”. Īpašums pieder pašvaldībai, bet tā apsaimniekošana kopš 2014.gada uz nomas līguma pamata nodota privāto uzņēmumu rokās. Šobrīd ēku un teritorijas lielākā daļa tiek izmantota, piedāvājot tūrisma un viesmīlības pakalpojumus. Muižas galvenajā ēkā izvietota arī Īvandes pagasta pārvalde un pagasta bibliotēka. No 1993. līdz 2007.gadam šeit darbojās Īvandes sākumskola, kuru bērnu trūkuma dēļ diemžēl nācās slēgt.
2004.gadā Īvandes pašvaldība muižas teritorijā izveidoja jaunu sporta stadionu ar basketbola, volejbola un futbola laukumiem, 200 m skrejceļu un vieglatlētikas sektoriem. Bijušajā staļļa ēkā izbūvēta sporta zāle ar palīgtelpām. 2009.-2010.gadā veikta plaša apkārtnes labiekārtošana – bruģēti celiņi, ierīkoti dekoratīvo augu stādījumi un atpūtas vietas.
ĪVANDES BAZNĪCA
Lielīvandes baznīca dibināta 1567.-1568.gados kā Kuldīgas baznīcas filiāle, bet no 1626.gada darbojās kā patstāvīga draudze. Koka baznīca atradusies „Balgāļu” māju tuvumā. Tagadējā mūra baznīca celta 1815.gadā Īvandes muižas tuvumā ezera krastā, iesvētīta 1816.gada 12.novembrī.
Līdz pirmajam pasaules karam baznīcā darbojās gan vācu, gan latviešu draudzes. 1907.gadā draudzē bijuši 1200 latvieši un 15 vācu tautības locekļu. Baznīcas grāmatas sāktas 1754.gadā, pašlaik tās atrodas Latvijas valsts arhīvā. Ieraksti ir gan vācu, latviešu, gan arī krievu valodā. Sākumā cilvēkiem rakstīti tikai kristītie vārdi, bez uzvārdiem, vēlāk pievienoti māju nosaukumi, no kurām cilvēks nācis. 18.gs. sākumā izplatītākie bija latviešu vārdi Andrjs, Krišs, Juris, Jānis, Grieta, Ieva, Marija.
1936.gadā baznīcai uzlikts cinkota skārda jumts, ēka sakārtota, salaboti, altāris, kancele, soli. Remonts izmaksājis 1600 rubļus. Kancele un altāris veidoti klasicis
ma stilā. Draudzes priekšnieks atradis kanceles pamatā iegrieztu gadskaitli 1858. un uzvārdu Miķelsons. Iespējams, tas ir meistara, kas iekārtojis interjeru, uzvārds.
Ērģeles savu laiku nokalpojušas un netiek izmantotas.
Īvandes draudze spītīgi pastāvējusi nepārtraukti arī padomju gados, kas ir atsevišķu īvandnieku nopelns. Šobrīd baznīcā dievkalpojumi notiek 2 reizes mēnesī. Baznīcā ir laba akustika, tāpēc šeit ļoti skaisti izskan vokālie dziedājumi.
ĪVANDES ŪDENSDZIRNAVAS
Viena no ievērojamākām vietām Īvandē visos laikos bijušas ūdensdzirnavas. Tās celtas 1842.gadā un savu darbību nav pārtraukušas no to ekspluatācijas sākuma. Dzirnavās ir iekārtas no 1930.gada. Lielie dzirnakmeņi sver ap 2 tonnām. Savu laiku tās piederējušas Īvandes baronam, pagasta valdei, Amatnieku biedrībai, kolhozam. Pirms otrā pasaules kara dzirnavu dambī strādāja arī turbīna, kas ražoja un piegādāja elektrību tuvējam ciematam un muižai. Pēc kolhozu likvidācijas dzirnavas par pajām privatizēja tēvs un dēls Kārļi Pētersoni.
Dzirnas joprojām darbojas gan ar ūdens, gan elektrības spēku. Tajās var samalt gan lopbarību, gan arī pārtikai smalkos bīdeļmiltus, mannu un putraimus.
SKOLA
Skolēnu apmācība Īvandē sākusies 1845.gadā skolā, kura atradusies zemnieku mājās “Garauši”. Šeit savas skolotāja gaitas uzsācis Īvandes pirmais skolotājs zemnieka dēls Juris Treimanis. Viņš skolā nostrādāja 47 gadus, mācot saviem audzēkņiem:
“Nekad nekaunies no savas tautības, tu esi latvietis. Centies ar labiem darbiem pierādīt, ka latvieši ir krietna tauta. Kad tu dzīvē tiec augstā godā, nekaunies no saviem vecākiem, kas ir zemnieki. Neaprunā otru aiz muguras. Jauns būdams strādā un taupi, tad vecumā nebūs jāpaliek bez maizes.”
1872.gadā uzcelta jauna skolas ēka turpat blakus “Garaušiem”, kurai vēlāk piebūvē klāt arī pagasta namu. Šajā laikā atnāk pavēle skolās mācīt krievu valodu. Tā kā J.Treimanis to nevar, viņam nākas skolu atstāt. Viņš turpmāk darbojas kā ērģelnieks. Viņa atdusas vieta atrodas Zvinguļu kapsētā.
Skolu turpmāk vadījis Jānis Melnbārdis, kurš izveidojis Īvandē pirmo kori. Vēlāk šo amatu ieņem Aleksandrs Zēbergs, Fricis Ginters, skolotāji Liņķis un Ciekavskis. Bet no 1908.gada līdz 1949.gadam skolu vadījis Jānis Šetlers, kurš aktīvi piedalījies arī tā laika sabiedriskajā dzīvē.. Mācību gads šajā laikā ildzis 130 dienas no 15.oktobra līdz 15.aprīlim. Skolā mācīja aritmētiku, ģeogrāfiju, latviešu valodu, krievu valodu, bībeles stāstus, dziedāšanu, vingrošanu.
Pēc muižnieku aiziešanas atbrīvojusies Lielīvandes muiža, uz kuru 1938.gadā pārnāk skola, jau kā sešklasīgā pamatskola. 1940./1941.mācību gadā skolu pārdēvē par Īvandes pagasta nepilno vidusskolu. Skolā mācās 150 skolēnu un strādā 5 skolotāji. Vācu okupācijas laikā skolu pārdēvē par Īvandes pagasta tautskolu, un mācības notiek pa mājām, jo muižā ierīkota lazarete. Bērnus māca Jaunzemjos, Dzelmēs, Anšķos, Lejas Saldeniekos un Punās. Katrā mājā strādā 2-3 skolotāji ar visām klasēm. Pēc kapitulācijas okupanti muižas telpas atbrīvo.
Pēc Jāņa Šetlera nākamajos gados par skolas direktoriem strādā Petkevičs, Edolfs, Cera, Valdmane, A.Ruberte-Ķestere. Šajā laikā tā ir septiņgadīgā skola. Pieaug skolotāju skaits, 1956.gadā skolā strādā 9 skolotāji.
Taču skolēnu skaits atkal samazinās. Ar 1967.gadu skolu dēvē par pamatskolu, un tajā strādā vien 2 skolotājas – direktore Vēra Šetlere un skolotāja Velta Krebse, apmācot pirmās trīs klases. 1973.gada maijā skola slēgta.
Pēc 20 gadiem, 1993.gadā, pateicoties īvandnieku uzņēmībai, tiek atjaunota Īvandes sākumskola. Par direktori sāk strādāt Inguna Krebse.
Pirmajā mācību gadā atvērta 1.klase ar 8 bērniem, 1996.gadā mācības uzsāk 4 klases, un 1997.gada pavasarī ir pirmais skoliņas izlaidums. Kopš 1996.gada septembra līdz 2007.gada maijam skolu vada direktore Ilze Medniece. Vēsture atkal atkārtojas, un bērnu trūkuma dēļ 2007.gadā skola slēgta.
Šobrīd Īvandes pagasta bērni iegūst zinības Kuldīgā, Ēdolē vai Alsungā, viņu nokļūšanai skolās pašvaldība nodrošina transportu.
KOLHOZU LAIKI ĪVANDĒ
Daudzu īvandnieku dzīvē liela nozīme bijusi kolektīvajai saimniecībai, kas Īvandes pagastā pastāvējusi pusi gadsimta no 1948. līdz 1998.gadam.
1948.gada 11.februārī Īvandes pagastā nodibināja Kuldīgas apriņķī pirmo kolhozu „Cīņa”. Tā centrs atradās „Lejas Saldenieku” mājās. 1949. gadā dibināti vēl divi kolhozi – „Padomju Latvija” un „Latvijas strēlnieks”. 1950.gadā Upītēs uz Vankas upes uzbūvēta mazā hidroelektrostacija jeb spēkstacija.
Sešdesmito gadu sākumā Kursas ciemu atkal pārdēvēja par Īvandes ciemu. 1961.gadā visus 3 kolhozus apvienoja un nosauca par „Īvandi” ar centru „Ošniekos”. Šajā laikā ilgus gadus par kolhoza „Īvande” priekšsēdētāju strādāja Staņislavs Daģis.
Septiņdesmitajos gados aktuāla kļuva arvien lielāku saimniecību izveidošana un apvienošana. Tā 1975.gada 1.aprīlī kolhozu „Īvande” pievienoja kolhozam „Ēdole”, un tas kļuva par „Ēdoles” otro iecirkni. 
Par kolhoza priekšsēdētāju strādāja Jānis Liņķis, bet otrā iecirkņa dzīvi Īvandē vadīja iecirkņa priekšnieks Herberts Millers un agronome Velta Kalneniece. Bez šo divu cilvēku darba un entuziasma Īvande būtu paputējusi.
Atmodas vēju iespaidā 1989.gada 1.janvārī Īvandes brigāde atvienojās no „Ēdoles” un atkal kļuva par kolhozu „Īvande”, kas īsajā pastāvēšanas laikā priekšsēdētāja Jāņa Strauta vadībā piedzīvoja strauju uzplaukumu.
1992.gadā, sākoties privatizācijai, kolhozs bija jāpārveido par paju sabiedrību. Deviņdesmitajos gados no jauna sāka veidoties zemnieku saimniecības, kam zemes reformas rezultātā piešķirta zeme. Straujā ekonomisko apstākļu maiņa valstī saimniecības darbību neveicināja. Līdz 1994.gadam tiek atsavināts viss paju dalībnieku kapitāls, un 1998.gadā paju sabiedrība juridiski beidza pastāvēt.
Kolhoza pastāvēšanas laikā pagastā notikusi intensīva celtniecība. Celtas gan ražošanas ēkas un objekti, gan dzīvojamās mājas, taču plašo meliorācijas darbu dēļ izzudušas daudzas viensētas, kas Īvandē bija 20.gadsimta sākumā. Tālākās vietas no centra palika mazāk apdzīvotas. Īpašu zaudējumu Īvande izjuta pēc kolhozu un pagastu apvienošanas ar Ēdoli, kad uz centru aizceļoja gandrīz vesela paaudze.