Šogad 9.novembrī Īvandē dzimušajam rakstniekam Mārtiņam Kalndruvam 105.gadskārta.
1916.gada 9.novembrī Īvandes pagasta ”Pladu” mājās muižas kalpu ģimenē piedzima ceturtais bērns, dēls Mārtiņš Krīgers. Pieticīgos apstākļos dzīvojot ciešā sasaistē ar dabu Mārtiņā raisās iztēle.
- ”Es savās mazajās dienās reti garlaikojos. Daba, mana bagātā otrā māte, allaž bija nomodā, lai man netrūktu jauku brīnumu.”
Pieaugot viņš atklāj sevi spējas iztēloto un piedzīvoto atainot vārdos un rakstos. Savus gara darbus viņš paraksta kā Mārtiņš Kalndruva. Pēc izglītības iegūšanas Mārtiņš lielāko dzīves daļu strādā un dzīvo Ventspilī, bet nekad viņš neaizmirst dzimto pusi.
- ”Ja es būtu milzis, tad varētu sacīt, ka ar vienu kāju stāvu savā dzimtajā Kuldīgas pusē, ar otru- Ventspilī. Abas šīs vietas man ļoti mīļas un tuvas.”
Pirmā grāmata pie lasītājiem nonāk 1958.gadā. Raksniekam izdotas 16 stāstu, pasaku un dzejoļu grāmatas – ”Nemierīgais cilvēks”, ”Gravā pogoja lakstīgala”, ”Cilvēka sirds”, ”Tīrumā”, ”Es, mans draugs un Mings”, ”Tepat visapkārt”, ”Mazā birztala”, ”Avots”, ”Kursas stāsti”, ”Vējš pakar kokli”, ”Uz tās pašas zemes”, ”Pasakas”, ”Pēdas gar krastu”(divas grāmatas) , ”Atvasaras gaisma”, ”Vencpils vējš”. Mārtiņš Kalndruva no angļu valodas tulkojis divus Čārlza Dikensa romānus – ”Pikvika kluba piezīmes” un ”Dombijs un dēls”. Atmiņu grāmatās ”Pēdas gar krastu” atainota dzīve dzimtajā Īvandes pagastā.
Viņš ir izcils tēlojumu autors, kurš ar vārdiem glezno savu stāstījumu, un liek lasītājam gara acīm uzburt aprakstīto.
- ”Ja tev, draugs, lēnīgā oktobra dienā gadījies staigāt pa dārzu, kur kokus un krūmus ar savām neskaitāmajām otām un smidzinātājiem sācis apstrādāt lielais krāsu burvis rudens, tad tu droši vien būsi sastapies ar atvasaras sauli un iepazinis tās brīnišķīgās īpašības. Tu, sacīsim, ej pa zālainu, līkumotu taciņu, kas jau apbirusi kritušām lapām, un esi priecīgs par gaismu, ko izstaro nodzeltējušie zari, jo saule šai brīdī nespīd. Viņa, kā tas rudenī it bieži notiek, ir iegulusi rāma mākonāja aizkaros un, liekas, netiek no tiem ārā. Tas ir viens no tiem rāmajiem rudens mākoņu aizkariem, kas mazliet atgādina nekustīgu, gabalainu arumu, kur lemeši ik pa brīdim uzmetuši augšup gan iezilganu sudrabu, gan rūsas putekļiem apkaisītu zeltu, gan gaisīgu, gandrīz netveramu mēļumu, kas sauc atmiņā sila ziedus.” (”Stāsts par atvasaras sauli”, 1958.)
Rakstnieks miris 1992.gadā. 1996.gada 9.novembrī Īvandes muižas parkā novadniekam atklāts piemiņas akmens.
2016.gadā, Mārtiņa Kalndruvas simtgadē, biedrība ”Kursas raksti” Mārītes Milzeres vadībā veica plašu darbu biogrāfijas un daiļrades izpētē un izveidoja pastāvīgu ekspozīciju, kura atrodas Īvandes bibliotēkā. Par savējo viņu sauc arī ventspilnieki. Daudz informācijas apkopojusi Ventspils Galvenā bibliotēka.
Šogad rakstnieka 105.gadskārtā Īvandes pagasta pārvalde aicina aizdegt svecītes novadnieka piemiņai. Valstī pastāvošo pulcēšanās ierobežojumu dēļ atmiņu pasākums nenotiks.
Turēsim dzīvu mūsu novadnieka darbu !