Īsti rudenīgā dienā, 5.oktobrī, Īvandes pagasta iedzīvotāji devās ekskursijā, viesojoties Kabiles un Rendas pagastos.
Vispirms devāmies ciemos pie Aivara Bergmaņa Kabiles pagastā uz viņa izveidotajām meža takām ozolu biotopā. Var tikai apbrīnot, cik daudz personīgā darba un sirds siltuma cilvēks veltījis, lai izveidotu Baltā vilka taku, Līvu ielu un brīvdabas spēļu laukumu. Šo vietu izstaigāšanu īpaši vērtīgu dara paša saimnieka stāstījumi.
Baltā vilka takā var mācīties lasīt dabas grāmatu – to, ka dabā nekā nav lieka, un katram kukainītim sava nozīme. Tā veltīta arī dzejnieka un ornitologa Jāņa Baltvilka piemiņai un pasaules redzējumam, kurš, šķiet, sakrīt ar Aivara Bergmaņa uztveri.
Pārsteidzošs ir viss, ko saimnieks uzmeistarojis rokgrupas Līvi mūzikai. Katrā pieturā skan dziesma un tajā iedzīvojas Aivara rokām radītie koka tēli – Aivars Brīze kā dzelzgriezējs, Spoku koks, Ozols, Elektriskā zivs un citi.
Spēļu laukumā vien varētu dzīvoties veselu dienu, kur izdomātas un izgatavotas spēles prāta un muskuļu kustināšanai. Īstā vieta bērniem.
Aizkustinošs ir stāsts par svētnīcā novietoto altāra akmeni, kurš padomju gados ierakts zemē, un , kuru Aivars pats atkal atradis. Uz kādas koka plāksnes rakstīts : “Mežs ir manā dvēselē un mana dvēsele ir mežā”. Pilnīgi noteikti šie vārdi attiecas uz Aivaru Bergmani.
Tālāk ekskursantu ceļš veda uz Rendu, kur Abavas ielejā Kanādā dzīvojošs latvietis Mārtiņš Vāgners izveidojis vīnogu dārzu, lai atjaunotu pirms 400 gadiem Kurzemes hercoga Jēkaba laikā aizsākto vīna darīšanas tradīciju. Ierodoties saimniecībā, skatam paveras aptuveni 3 ha liels vīnogu dārzs. Kā mums pastāstīja, tajā augot ap 9000 augu. Pats dārza īpašnieks Latvijā ierodoties dažas reizes gadā, lai ieliktu vīnu raudzēšanai un citos nozīmīgākajos brīžos. Pamatā dārzu kopj un uzrauga dzīvesbiedri Valdis un Irēna, kuri mūs laipni uzņēma. Vīndaru lepnums esot no “Riesling” ogām darinātais vīns, kurš dažādās izstādēs saņem atzinības. Viesiem bija iespēja nogaršot Vāgnera kunga darinātos vīnus. Viņš gatavo tikai skābos vīnus, jo tā esot darījuši arī hercoga Jēkaba dārznieki un vīndari. Lai zemes gabalu efektīvāk izmantotu, melnajā Abavas upes palienes augsnē, tiek audzēti arī kailsēklu ķirbji. No tiem kā tirgus prece tiek ievāktas un kaltētas sēklas, kā arī spiesta eļļa. Eļļas ieguvei papildus iepērk sēklas no Austrijas, jo, lai iegūtu 1 litru eļļas, esot nepieciešami 80 ķirbji. Arī šo produktu bija iespēja nobaudīt un iegādāties.
Sasildījušies un pamielojušies devāmies uz Usmas baznīcu. Baznīcas durvis vēra Ernests Bušers. 2.oktobrī baznīcai svinēta 80.jubileja. Tā ir unikāla koka ēka, kuras vēsture sniedzas pāri 300 gadiem. Pirmā, īstā koka baznīca divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados aizvesta uz Brīvdabas muzeju Rīgā. 1936.gadā tās vietā uzcelta jauna, kura padomju gados laika pārbaudījumu neizturēja. Deviņdesmitajos gados to, kas bija atlicis no baznīcas, gribēja vai nu likvidēt vai vest uz Ventspili. Tad sarosījušies rendenieki, kuri paši saviem spēkiem un saviem līdzekļiem uzcēluši baznīcu no jauna. Daudz darba tajā ieguldījis cilvēks, kurš mūs sagaidīja. Baznīciņa ir maza, bet, tajā ieejot, rodas labas, siltas sajūtas.
Atceļā vēl pārliecinājāmies vai ar Īvandes ūdenskritumu Rendas centrā viss kārtībā, un apmierināti par dienā redzēto atgriezāmies mājās.
